Pēc pāris stundām, ko pavadījām ar izbrīnā pavērtām mutēm, mūsu vēderi sāka urkšķēt, un mēs izmantojām iespēju iziet svaigā gaisā barības meklējumos.
Toties interesantas: līdz šim šāda veida indi rokās nebiju turējis. Starp citu, man pastāvīgi jautā, kāpēc es dzeru kolu, tā taču ir draņķība. Atbilde ir vienkārša: es dzeru kolu bez cukura, tā visticamāk tomēr nav tik kaitīga. Jā, saldinātāji nav organismam pati nepieciešamākā lieta, bet reti kurš ir pietiekami zinošs, lai strīdētos ar mani par dietoloģiju. Es nepavisam neesmu eksperts, vienkārši cilvēki parasti cenšas strīdēties, lai gan viņiem nav vispār nekādu zināšanu. Pats izlasīju kādu duci vai divus rakstu par cukuru un saldinātājiem un izdarīju sev secinājumu. Ja nav spēka atmest pavisam, labāk tad kola bez cukura. Šī konkrētā ir ar cukuru, tāpēc es to gandrīz nemaz nedzēru, izlēju zālītē un izmetu bundžu.
Vēl mazāk ēdama lieta, turklāt par neprātīgu naudu. Toties lielisks modes rādītājs. Bet, ja papēta sastāvu, tad perspektīva tāda ne visai. Cukura — 22 grami uz simtu. Atgādināšu, PVO rekomendācija dienā ir 50 gramu, bet vēl labāk — 25. Tas ir, viens šāds batoniņš satur gandrīz visu cukuru, ko saprātīgi ir patērēt dienā. Neaizmirstiet, ka cukurs ir gandrīz jebkurā iepakotā produktā lielveikala plauktā, tāpēc pārsniegt normu ir tīrais nieks.
Mani proteīna batoniņi dzīvi interesē, jo es kačājos. Dzert kokteili ir garlaicīgi, gribas košļāt. Vēl labāk — kaut ko saldu, citādi dzīve ir rūgta. Batoniņiem ar lielu daudzumu saldinātāju ir ļoti salkana garša, bet cukuri, kā šajos te augstāk — kaitīgi. Galu galā es atradu batoniņus savai gaumei, kuros ir daudz šķiedrvielu, salīdzinoši maz cukura un saprātīga cena (mazāk par diviem eiro). Kā par brīnumu, tos Latvijā pārdod tikai Depo. Lielā bēda ir tajā, ka Depo visādu lietu piegādes bieži vien ir neregulāras un ar pārtraukumiem, un mēdz būt arī tā, ka prece pavisam beidzas.
Diemžēl neizskatās, ka ražotājs tos sūtītu šurp, uz Latviju. Batoniņi ir slovāku, saucas TEKMAR. Viņiem ir dažādi, labāki ir tie, kuros ir daudz šķiedrvielu, bet maz cukura un ātro ogļhidrātu. Ir tieši tāds, kurā ir tikai 3 grami uz simtu un nav poliolu (tie ir tādi cukuri, kuros ir maz kaloriju).
Okei, pietiks par uzturu. Mēs beigu beigās kaut ko atradām un pat iedzērām kafiju. Es to parasti daru tikai tad, kad ceļoju, jo nekur nav normālas tējas. Nolēmām — ja reiz esam tikuši laukā, iesim uz botānisko dārzu. Es uz tādām vietām vienmēr eju ar prieku, jo daba nomierina un harmonizē (piedodiet par salkanajām klišejām). Papildu pluss — tur vienmēr ir maz tautas. Un vēl viens pluss — visādi interesanti augi, kas detaļās ir bezgalīgi daudzveidīgi.
Tas ir ūdens, ēdiens un patvērums. Arī nedaudz radioaktīvu granīta rūdu lietai par ļaunu nenāks.
Mēs kādu stundiņu pastaigājāmies pa botānisko dārzu un atgriezāmies kamerā obskūrā. Tur pabeidzām skatīties visu, kas vēl bija neapskatīts, un devāmies, kur acis rāda. Acis rādīja Dean Village rajona virzienā, bet par to būs nākamajā rakstā.